Garšas fizioloģija, jeb meditācijas par transcendento gastronomiju

Decembris 12, 2012 Komentēt

Uzaicināt kādu viesos nozīmē rūpēties par viņa laimi visu to laiku, kamēr vien viesis atrodas zem mūsu jumta.

(Žans Antelms Brijā–Savarēns)

Skaists aizsākums labai izdevniecībai. Un visnotaļ vērā ņemams notikums tulkotās literatūras sadaļā Latvijā. Izdevniecība “Rīgas Laiks” uzsākusi grāmatu izdošanu (jācer, ka tas viņiem kļūs par ieradumu) un kā pirmā nākusi klajā Brijā–Savarēna 19. gadsimtā sarakstītā “Garšas fizioloģija”.

Garsas_fiziologija

Šī ir grāmata par ēdienu un ēšanu. Ne tradicionālajā izpratnē, kā to ierasts redzēt ar recepšu un ingredientu uzskatījumu, bet gan ievelkoši aizraujošs autora pieredzes un atziņu apkopojums par ēšanu un ar to saistītajām norisēm. Sadalīts pa tēmām un nosaukts par meditācijām. Meditācija par maņām, meditācija par garšu, meditācija par slāpēm, meditācija par gardēžiem un daudz citu tēmu (tai skaitā, piemēram, arī par atpūtu, nāvi un restorānu īpašniekiem, un tādā secībā, kā uzrakstīju, nevis otrādi).

Manuprāt, izdevēju ieguvums ir arī ļoti labais un izjustais Gitas Grīnbergas tulkojums. Grāmatas tulkošanā radušies arī kādi jaunvārdi, piemēram, gardēdība, kas izklausās ļoti labskanīgi un uzreiz akceptējami. Ja es būtu grāmatu blogeris, noteikti norādītu arī par 398 lappušu apjomu, to, ka grāmatas mākslinieks ir Ilmārs Blumbergs, kā arī aprakstītu rindu ar citām izzinošām lietām. Tā kā tāds neesmu, pieminēšu tikai faktu, ka šīs grāmtas autoram pieder arī visiem zināmā frāze: “Pasaki man, ko tu ēd, un es pateikšu tev, kas tu esi“.

Grāmatā ir daudz humora un tā uzrakstīta saistošā valodā, tā kā es jau vakar vakarā, pēc tās iegūšanas, uzreiz “iekritu” lasīšanā.

Piebildīšu, ka pārdošanā šī grāmata parādīsies sākot ar piektdienas vakaru. Tiem, kuri grib iegādāties to lētāk (ievērojami lētāk!), jādodas piektdien no 16:00-18:00 uz Jauno Rīgas teātri, kur pie viena būs arī nelielas izklaides ar mūziku un cienastu, bet pēc tam, cik sapratu no izdevējiem, tā būs pieejama visās grāmatnīcās.

Ievietots iekš grāmatas Tagged with , , ,

Svētdienas rīts

Jūnijs 19, 2011 4 komentāri

Šorīt mani uzmodināja telefona zvans ar ziņu, ka atvestas zemenes. Vakar bija sarunāts, ka varēsim iegūt tās ļoti garšīgas un pietiekamā daudzumā sagatavošanai ziemai, nemēģinot meklēt nakts tirgū. Izrādījās, ka nebija melots un tagad mums ir trīs kastes ar brīnišķīgām ogām. Sandrai un bērniem tās garšo svaigi sarīvētas, pievienojot nedaudz cukura un sasaldējot mazās kārbiņās, ko pēc vajadzības iespējams atsaldēt ziemā, iegūstot svaigu zemeņu garšu un smaržu arī tad, kad ārā snieg.

Bija pārāk agrs un pārāk maz gulēts, lai sajustos mundrs, tādēļ izlēmu, ka būs miegains rīts. Un laisks! Brokastošu, lasīšu grāmatu un nekur nesteigšos. Atvēru terases žalūzijas un ieraudzīju negaidītu ciemiņu, kurš visdrīzāk ieradies naktī – pie etiķkoka grīšļos sapinušos balonu:

Ciemiņš Nr.1

Domāju, no kuras korporatīvās ballītes šis cipariņš ir nomaldījies un kas ir bijis rakstīts uz otra, vai varbūt tādu ir bijis vairāk. 10 gadu, 15 gadu, kādas ir jubilejas, kuras tiek svinētas? Melnā krāsa liek domāt, ka tas nav no bērnu dārza svētkiem. Arī vārnām tas nešķita īpaši aizraujošs, viņas labāk dzenājās ar suni pa dārzu, taisot troksni ar savu ķērkāšanu.

Priekšpusdienā izlasīju atlikušās divsimt lappuses no “Pūķa ķērāja” un nedaudz sabēdājos, kā parasti vienmēr pēc kaut kā laba beigām. Ļoti spēcīga grāmata, kura liek aizdomāties par dažādajiem cilvēku likteņiem un mūsu pašmāju ņerkstētājiem. Līdz šim neko daudz nezināju par Afganistānu, kurā gandrīz pats reiz nonācu pateicoties Padomju varas laipnībai, un to, kas īsti tur notika (un notiek vēl tagad). Grāmata nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem, tomēr uzrakstīta ārkārtīgi emocionāli un no afgāņu skata punkta caur galvenā varoņa pārdzīvojumiem parādot arī to bezcerību, kāda piemeklē mazas tautas, ja tās gadās pa ceļam uz lielo puišu rotaļu vietām. Grāmatā šo pārdzīvojumu raksturo retoriski uzdotais jautājums, par to, vai tiešām Afganistāna ir nolādēta zeme? Gribas jautāt to pašu par Latviju, jo scenāriji ir līdzīgi: vietējie cilvēki ar visām iespējamajām metodēm tiek sanaidoti aneksijas laikā un tiek kūdīti arī pēc tam, kad valsts it kā formāli ieguvusi neatkarību un pašnoteikšanos. Vai tas tiek realizēts caur iekšējās etniskās nevienlīdzības veicināšanu kā Afganistānas gadījumā, vai inspirēts no dažādajām citu valstu veidotajām un atbalstītajām struktūrām kā Latvijas gadījumā, mērķis ir viens un tas pats – jezuītiskais piegājiens par skaldīšanu un valdīšanu (un kontroli), vienalga, vai tas balstās uz reliģiskiem saukļiem, vai demokrātiskiem cilvēktiesību lozungiem. Vienīgi Latvijas gadījumā ir daudz grūtāk tik fatāli sanaidot cilvēkus, jo viņi ir izglītotāki un ar mērenāku temperamentu. Vai varbūt pēc tik ilgas “viesaudzināšanas” vienkārši ir bailīgāki?… Katrā ziņā ļoti gribas ticēt, ka mēs vairs nekad nenonāksim pie nepārvarama savstarpējā naida un cilvēku masveida iznīcināšanas!

Ievietots iekš FotoGrāmata, grāmatas, mājas dzīve Tagged with , , ,

Vēl kāda jauna grāmata

Decembris 28, 2010 6 komentāri

Jaunas grāmatas mūsdienās joprojām iznāk katru dienu. Latvieši, par spīti dienamiskajam digitalizētajam laikmetam, joprojām lasa drukātos izdevumus. Ne visi un ne visu, tomēr katrs kaut ko… Tagad gan jaunā veida lasītājiem tiek izdotas elektroniskās grāmatas un, piemēram, lasot Zvaigznes ABC jaunumus, varam uzzināt, ka viņi tādas ir izlaiduši jau veselas 100. Tomēr pagaidām, vismaz man, nekas neaizvieto to sajūtu, kādu dod īsta, tipogrāfijā nodrukāta grāmata uz reāla papīra ar īstām krāsām. Jaunā, “digitālā” paaudze jau šīs grāmatas vairs bieži vien neatzīst par saistošu nodarbi un labprātāk mēģina savākt sev interesanto informāciju ar datora, iPad, Kindle un citu elektronisko ierīču palīdzību (ko tur piebilst, mēs visi to ar prieku izmantojam dažādos dzīves gadījumos), kaut ne bez izņēmumiem. Redzot, ar kādu interesi mans dēls aplūko grāmatnīcu plauktus un novērtējot viņa patieso prieku, kādu sniedz “īstu” grāmatu lasīšana, ir pamatotas cerības, ka kādu laiku vēl arī drukātās grāmatas saglabās savu labā drauga lomu.

Attiecībā uz grāmatām, vakar vakarā saņēmu jauku pārsteigumu. Ieradās “Capital” Ziemassvētku vecītis ar skaistu Ziemassvētku apsveikumu – lielu kasti ar dāvanām, no kurām viena iepriecināja īpaši. Izrādījās, ka “Capital” ar īpašu Ivara Putniņa gādību izdevusi grāmatu “Latvijas bākas”. Grāmatā izmantots daudz muzeju arhīvu materiālu, kā arī mūsdienās tapuši attēli ar bākām, kādas tās redzamas mūsdienās. Liels un svētīgs darbs mūsu kultūras mantojuma apzināšanā. Tā kā tā nākusi klajā tikai vakar, tad, līdzīgi Andra Šmita grāmatai par Lightroom, veikalos vēl nav iegādājama. Uz vāka krāšņa Didža Kadaka bilde, bet iekšā mūsdienu fotogrāfu uzņēmumi, tai skaitā arī daži mani, kas, ko tur liegties, patiesi iepriecina. Pateicoties Jelgavas tipogrāfijai, iespiedums ir kvalitatīvs un baudāms. Katram cilvēkam ir sava izpratne par dizainu, saturu un iekārtojumu, arī man droši vien būtu kas piebilstams, tomēr svarīgāks manuprāt ir pats fakts, ka kāds cilvēks to ir saņēmies paveikt un nofinansēt, lai būtu kaut kas paliekošs no šī brīža nākošajām paaudzēm. Jo ir gluži iespējams, ka mūsu nestabilās valsts pārvaldes ļodzīgo prioritāšu sarakstā kādā brīdī mierīgi varētu tikt izsvītrota šāda pozīcija, līdzīgi kā, gan ne bez pašu zvejnieku nepārdomātā (vai tuvredzīgā) atbalsta, ar Eiropas Savienības centīgu gādību patreiz tiek neatgriezeniski iznīcināta tāda latviešu kultūrvēsturiska parādība kā vietējā zvejniecība. Bet ko nu par skumjo, svētkos paredzēts priecāties, tā kā novērtēsim, ka šajā depresīvajā laikā notiek arī kaut patiesi labs!

Nobeigumā novēlējums no mūsu Ziemassvētku apsveikuma:

Ir svarīgi, lai kaut kur paliktu tas,
ar ko cilvēks dzīvojis. Un paražas.
Un ģimenes svētki. Un atmiņu mājas.
Svarīgi ir dzīvot, lai atgrieztos.

Antuāns de Sent-Ekziperī

 

Ievietots iekš Fotogrāfija, FotoGrāmata, grāmatas Tagged with , , , ,

Beidzot gaismas istaba!

Decembris 28, 2010 Komentēt

Pēc ilgas gaidīšanas apgādā “Zvaigzne ABC” klajā nākusi pirmā profesionāli veidotā grāmata par attēlu apstrādi latviešu valodā. Tā ir par programmu Adobe Photoshop Lightroom, kura ir veidota domājot tieši par fotogrāfu vajadzībām. Autors – viens no mūsu mācību centra pasniedzējiem un profesionāls fotogrāfs Andris Šmits. Grāmata gan ir par Lightroom 2, kaut šobrīd aktuālā versija ir 3.3, tomēr mierinājumam varu teikt, ka pārāk būtiskas atšķirības to starp šīm versijām nav skārušas, tā kā pamatu apgūšanu (un ne tikai) noteikti brīnišķīgi var sākt ar šo. Andris ir parūpējies arī par tiem, kuri sākuši lietot šo programmu no jaunākās versijas un, reizē ar grāmatas iznākšanu, atklājis arī jaunu mājas lapu lightroom.lv, kurā publicējis samērā daudz materiālu par programmas izmaiņām, kā arī padomus un pamācības programmas lietošanai. Šajā lapā viņš nolēmis turpināt jau savā blogā iesākto attiecībā uz dažādām attēlu apstrādes tehnikām (un jācer, ka rakstīs ne tikai par Lightroom, bet arī par Photoshop un citām programmām, kuras padara darba procesu vieglāku (ak, varbūt nemaz ne vieglāku, jo visvienkāršāk, protams, būtu neapstrādāt nemaz, ja vien tas būtu iespējams…) un vēlamā rezultātā panākšanu ērtāku.

Pagaidām gan tā veikalos vēl nav nopērkama, tomēr Zvaigzne ABC sola, ka aizgādās līdz plauktiem vēl pirms šī gada beigām. Kopā ar šo labo ziņu novēlu laimīgi pavadīt veco gadu un daudz radošas veiksmes Jaunajā gadā!

Ievietots iekš Adobe, Fotogrāfija, grāmatas Tagged with , , , ,

Ēd, lūdzies, mīli

Oktobris 18, 2010 4 komentāri

Šoreiz nevarēju atturēties un izlēmu nocitēt kādus skaistus vārdus. Tādēļ, ka tēma tāda. No grāmatiņas, kuru gan vēl neesmu izlasījis, kaut esmu par to dzirdējis dažādas atsauksmes.

Īsa liriskā atkāpe. Vakaros/naktīs lasot, reizēm kaut kas šķiet atzīmēšanas vērts, tādēļ mums katram (šī slimība pārmetusies arī uz bērniem) uz naktsgaldiņa vienmēr ir kaut kas līdzīgs papīram un rakstāmpiederumam. Reizēm notiek tā, ka papīra vairs nav un tad jāmēģina izlīdzēties ar kaut ko tam līdzīgu. Vakarnakt tā nepaveicās Sandrai, kura trijos iekāroja atzīmēt dažus citātus no Elizabetes Gilbertas grāmatas “Ēd, lūdzies, mīli“.

Rezultāts nonāca uz kādas muzeja biļetes, bet saturs tik labs, ka, vienojoties ar citāta pierakstītāju, padalos ar vēl kādu.

Te neliels atšifrējums, jo, domāju, ka to, kas rakstīt nakts vidū nesaprotamā leņķī, izlasīt nebūt nav viegli:

- Pasaulē, kurā valda krāpšana, posts un haoss, skaistums reizēm ir vienīgais, kam var uzticēties. Mākslinieciskā izcilība ir vienīgā, kas nav uzpērkama (izcēlums mans). Baudījums nevar tikt lēti nokaulēts. Un reizēm maltīte ir vienīgā valūta, kas ir patiesi reāla.

- Prasme cieņpilni novērtēt baudījumu reizēm var būt vienīgais patvērums cilvēcībai.

Te laikam varētu būt doma par to, ka neprognozējamā vidē ar neparedzamām darbībām no varas un, bieži vien, arī līdzcilvēkiem, ēšanas kultūra ir kaut kas saprotams un tāds, uz ko var paļauties un nepievilties. Varbūt arī tādēļ (ne vien, lai ietaupītu) tādos juku laikos cilvēki daudz vairāk pievēršas ēst gatavošanai un ēšanai mājās, lai vismaz kaut kas būtu prognozējams un izbaudāms. Jo tas, kas gatavots mājās, gatavots no sirds un ar labām domām! Tā bieži pietrūkst trauksmainajās dienas gaitās.

Ievietots iekš grāmatas, mājas dzīve, ēdieni Tagged with , , , , , ,

No divu sieviešu sarunas

Septembris 10, 2010 3 komentāri

Šoreiz citāts no grāmatas, kuru pabeidzu lasīt šorīt pie brokastīm. Šeit neliela dievu sieviešu saruna, vai drīzāk vienas sievietes monologs.

Un padomā, – viņa no jauna ierunājās, – ka šajā mājā, kad to uzcēla, dzīvoja sieviete, kurai, visticamāk, bija tikai pāris kleitu. Un viss. Zini, cilvēkiem toreiz bija ļoti maz drēbju. Pat turīgu zemnieku sievām – nereti viņām bija tikai viena kleita. Dzīve bija pavisam citāda…

… Bet mēs nedrīkstam to aizmirst. Jāatjauno šī saikne starp mums un mūsu vecvecvecākiem, vai kas nu viņi bija. Tā padara mūs par cilvēkiem. Un mūsu zināšanas par to, ko viņi piedzīvoja, kas viņi bija, kas mūs vieno. Ja mēs pazaudētu šo saikni, tad būtu juceklīgs ļaužu kopums, kas dzīvo uz tā paša zemes gabaliņa. Tas būtu īpašs murgs, Pat, – nudien. Ja mēs vairs neapzinātos sevi kā kopienu, kā nāciju…

…Pata paraustīja plecus.

- Bet neviens jau negrasās to izdzēst. Kāpēc tas būtu jādara?

Dominika apcirtās.

- O, ir milzum daudz cilvēku, kas priecātos, ja redzētu to visu izgaistam. Kas tad, tavuprāt, ir globalizācija? Kurš iegūst, ja esam noreducēti līdz paklausīgiem patērētājiem ar vienādu gaumi, visi gatavi atbalstīt lēmumus, kas pieņemti kaut kur tālu projām, turklāt to izdarījuši cilvēki, kurus mēs nevaram ne cenzēt, ne pārbaudīt?

Es, piemēram, atsakos klanīties tādu izredžu priekšā, – Dominika turpināja. – Es gribu dzīvot sabiedrībā ar autentisku kultūru. Varbūt izklausās banāli, taču citus vārdus es neatrodu. Es vēlos kultūru, kas radusies tajā vietā, kur esmu es, – kas nodarbojas ar jautājumiem, kas interesē mani. Tāda ir atšķirība starp elektronisko un dzīvo mūziku. Starp iepriekš sagremotu Holivudas lubu filmu un īstu filmu. Redzi, cik tas ir pamatīgi, Pata?

- Reizēm es jūtos galīgi nobijusies, – viņa atzinās. – Tev man jāpiedod. Skatos uz mūsu pasauli un mani pārņem briesmīgas bailes. Ja kādreiz ieslēdzu televizoru, ko es cenšos darīt pēc iespējas retāk, kļūst vēl sliktāk. Visa šī rupjība, šī apstulbināšana. Nenormālas, trulas spēles. Cilvēki smejas par citu pazemojumu un dusmām. Caurcaurēm uzvarošs materiālisms.

Un muļķība, absolūti stulbi tēli, kas maršē pa nacionālo skatuvi, lai tos izsvilpj vai sveic ar aplausiem. Uzpūtīgas slavenības, nekauņas, kas runā jēlības. Cik brīnišķīga mūsu tautas dzīves aina!…

…Es nezinu, Pata, – nopūtās Dominika. – Es nezinu. Man ir sajūta, ka esam pieredzējuši civilizācijas izjaukšanu, ķieģeli pa ķieģelim, un tagad veramies tukšumā. Mēs domājām, ka atbrīvojam cilvēkus no uzspiestas kultūras, bet patiesībā esam viņiem kaut ko atņēmuši. Mēs nogalinājām pieklājību un rūpes. Mēs izplēsām visas sīkās uzticības, iejūtības un simpātijas saites, kas nepieciešamas cilvēces uzplaukumam. Mēs domājām, ka tradīcijas ir sliktas, ka tās rada aprobežotas sabiedrības, ka tās neļauj cilvēkiem augt. Bet patiesībā tieši tradīcija visu laiku ir veicinājusi kopienas apliecināšanu un apziņu, ka mēs visi esam kādas sabiedrības locekļi. Vai patiesi tradīciju, uzvedības normu un pārējo vērtību trūkumā mēs cits citu mīlam un cienām vairāk? Bet varbūt vienīgais ieguvums ir tas, ka esam kļuvuši cits citam par morāliem svešiniekiem – padarot valstis par viesnīcām, kur gādājam par viesu ērtībām, bet no pašiem prasām tikai to, lai tie nekāptu uz kājām citiem viesiem?…

To raksta skotu rakstnieks Aleksandrs Makkols Smits (Alexander McCall Smith) savā kārtējā grāmatā “Espreso stāsti“, kuru latviešu valodā, tāpat kā visas iepriekšējās viņa grāmatas, izdevusi Zvaigzne ABC. Iespējams, ka kādam viņa grāmatas liksies pārāk “gausas” (to esmu dzirdējis no vairākiem, kuriem esmu ieteicis tās lasīt), bet man tās šķiet mīļas un rakstītas ar milzīgu sirsnību pret grāmatas varoņiem un vietām, kurās norisinās grāmatas darbība. Šajā gadījumā tā ir Skotija un, konkrētāk, Edinburga. Varu pievienoties  uzrakstam uz šīs grāmatas vāka – no Makkola Smita grāmatām tāpat kā no kofeīna veidojas atkarība.

Ievietots iekš grāmatas Tagged with , ,

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 1,234 other followers

%d bloggers like this: