Lietu otrā dzīve

Nedēļas nogale pagāja Madonas rajonā “Digital Guru” organizētajā dabas foto plenērā. Laika apstākļi mūs lutināja, kaut no rītiem bija ap -25, toties ieguvumi no tā bija gan saule, gan rīta sarma, gan skaista gaisma visas dienas garumā. Šoreiz par pavisam nelielu epizodi no šī ceļojuma, kas man izraisīja pārdomas pilnīgi citā sakarā.

Sākšu no sākuma. Pirms gada (droši vien patiesībā tas bija vēl senāk) biju kārtējā arhitektu biroja “Sarma&Norde” kinolektorijā, kuru tajā reizē vadīja Ieva Kolmane. Šķiet, ka šis pasākums ir atstājis uz mani vispaliekošāko iespaidu, kaut arī jebkura no cikla lekcijām ir ļoti laba. Varbūt tēma aizskāra, varbūt Ieva Kolmane prata ieinteresēt, nezinu. Tajā reizē viņa stāstīja par Tolkīnu, par absurdiem un nonsensiem. Par lietām un to nosaukumiem, par vārdiem un nevārdiem, par jēdzieniem un to relatīvo nozīmi. Par to, kā veidojas vai neveidojas valoda, atkarībā no tā, vai vārdu jēga tiek vai netiek akceptēta. Par to, ka ir svarīgi, lai vismaz divi cilvēki vienojas, ka šis vārds tagad apzīmēs to, kā es esmu izlēmis saukt šo lietu vai priekšmetu. Kā mainās lietas funkcijas, ja vien ir iespējams vienoties, ka tas, kas līdz šim ir saucies vienā vārdā, tagad aizvietos un nozīmēs pavisam citu. Piemērs, ko katrs dzīvē ir piedzīvojis. Esam pazaudējuši šaha figūru, piemēram, torni. Tā vietā uzliekam kādu vīna korķi un vienojamies, ka tas tagad ir tornis. Un viss darbosies un nevienam nebūs brīnums, ja šis korķis arī uzvedīsies kā tornis, jo tas būs sarunāts.

Kas šķiet daudz problemātiskāk, ir situācijas, kad par šo izmainīto uzvedību citi netiek informēti. Tajā brīdī mēs varam tikt pārsteigti un nonākt nesaprašanā, kas notiek. Tajā pat šaha spēlē radīsies juceklis, ja zirgs pēkšņi nebrīdinot pārņems laidņa funkcijas un sāks dragāt pa diagonālēm lielos attālumos. Pretinieks un skatītāji to noteikti neatbalstīs, jo ar viņiem tas nebūs saskaņots. Tas pats attiecas arī uz pilnīgi normālām ikdienas lietām. Piemēram, ja lielveikals SKY pēkšņi nevienu neinformējot, savos samērā gaumīgi iekārtotajos veikalos ar jau tik ierasti augstajām cenām, pārietu uz zemas kvalitātes un zemu cenu preču tirdzniecību uz paletēm. Nedomāju, ka viņi varētu ilgi darboties. Jo strādā konkrētais tēls, kuru akceptē tie, kuri grib saukties par viņu klientiem, proti, maksātspējīgākā iedzīvotāju daļa, kura neuztraucas par to, vai maize šajā veikalā maksā 50 santīmus vai latu, un kuriem ir svarīga piederības sajūta šim turīgo klubiņam, kas uztur dzīvu arī viņu sajūtu par pašu nozīmību.

Šoreiz mans stāsts ir par pirmo, laimīgo, gadījumu, kad divi ir vienojušies un viss notiek, kā paredzēts. Gandrīz pusceļā starp Vestienu un Bērzauni, kādā sānceļā ieraudzīju māju, pie kuras savu otro dzīvi bija ieguvusi vecā labā padomjlaiku metāla maizes kaste. Tagad tā, nosaukta par pastkastīti, bija droši piestiprināta stabam, lai vētras to neaizpūš ar ikdienas avīzīti vai kādām radu vēstulēm vēderā. Uzreiz nepiestājām nobildēt, tomēr man bija tāds nemiers, ka sarunāju ceļabiedrus pēc saulrieta bildēšanas pie Kāla ezera vēlreiz tur atgriezties.

Interesanti, ka īsajā brīdī, kamēr biju izkāpis nofotografēt objektu, mājas durvīs parādījās pilnībā saģērbusies tantīte ar metāla grozu rokā un braši devās mūsu virzienā. Paskaidroju, ka gribu tikai nobildēt viņas skaisto pastkastīti, ja vien nav kādu iebildumu. Izrādījās, ka latviski sarunāties nebija nekādu iespēju, tomēr, pārejot uz krievu valodu, saruna veicās gluži labi. Tante pastāstīja, ka domājusi, ka esam atveduši zivis. Pēc tam noskaidrojās, ka zivis viņai ved no Ventspils!? Prasīju, kur šeit ekonomiskais pamatojums, tomēr viņa nezināja teikt un noteikti arī neinteresējās. Viņai vajadzēja vienīgi zivis. Uz atvadām palūdzu atļauju nofotografēt arī viņu pašu, par ko viņa sasmējās un pajautāja, kā varēs dabūt bildītes un piedāvājās pat samaksāt.