Svētdienas našķi
Janvāris 22, 2012 3 komentāri
Šovakara ēdienkartes kārumu sadaļā mūsmājās – pašu gatavotas “Cielaviņas” kūkas. Droši vien lieki piebilst, ka bija nepieklājīgi garšīgas (nemaz nerunājot par ekonomisko efektu).
Par lietām, kas ietekmē mūsu ikdienas dzīvi
Janvāris 22, 2012 3 komentāri
Šovakara ēdienkartes kārumu sadaļā mūsmājās – pašu gatavotas “Cielaviņas” kūkas. Droši vien lieki piebilst, ka bija nepieklājīgi garšīgas (nemaz nerunājot par ekonomisko efektu).
Oktobris 18, 2010 4 komentāri
Šoreiz nevarēju atturēties un izlēmu nocitēt kādus skaistus vārdus. Tādēļ, ka tēma tāda. No grāmatiņas, kuru gan vēl neesmu izlasījis, kaut esmu par to dzirdējis dažādas atsauksmes.
Īsa liriskā atkāpe. Vakaros/naktīs lasot, reizēm kaut kas šķiet atzīmēšanas vērts, tādēļ mums katram (šī slimība pārmetusies arī uz bērniem) uz naktsgaldiņa vienmēr ir kaut kas līdzīgs papīram un rakstāmpiederumam. Reizēm notiek tā, ka papīra vairs nav un tad jāmēģina izlīdzēties ar kaut ko tam līdzīgu. Vakarnakt tā nepaveicās Sandrai, kura trijos iekāroja atzīmēt dažus citātus no Elizabetes Gilbertas grāmatas “Ēd, lūdzies, mīli“.
Rezultāts nonāca uz kādas muzeja biļetes, bet saturs tik labs, ka, vienojoties ar citāta pierakstītāju, padalos ar vēl kādu.
Te neliels atšifrējums, jo, domāju, ka to, kas rakstīt nakts vidū nesaprotamā leņķī, izlasīt nebūt nav viegli:
- Pasaulē, kurā valda krāpšana, posts un haoss, skaistums reizēm ir vienīgais, kam var uzticēties. Mākslinieciskā izcilība ir vienīgā, kas nav uzpērkama (izcēlums mans). Baudījums nevar tikt lēti nokaulēts. Un reizēm maltīte ir vienīgā valūta, kas ir patiesi reāla.
- Prasme cieņpilni novērtēt baudījumu reizēm var būt vienīgais patvērums cilvēcībai.
Te laikam varētu būt doma par to, ka neprognozējamā vidē ar neparedzamām darbībām no varas un, bieži vien, arī līdzcilvēkiem, ēšanas kultūra ir kaut kas saprotams un tāds, uz ko var paļauties un nepievilties. Varbūt arī tādēļ (ne vien, lai ietaupītu) tādos juku laikos cilvēki daudz vairāk pievēršas ēst gatavošanai un ēšanai mājās, lai vismaz kaut kas būtu prognozējams un izbaudāms. Jo tas, kas gatavots mājās, gatavots no sirds un ar labām domām! Tā bieži pietrūkst trauksmainajās dienas gaitās.
Oktobris 12, 2010 Komentēt
Nopirku veikalā pastēti – vēl neredzēti daiļu izstrādājumu, vienkārši, lai pamēģinātu. Jo mūsu iecienītā “Īstā lauku pastēte” jau kādu laiku nav atrodama neviena lielveikala plauktos. Varbūt krīze skārusi arī viņus, varbūt prasījuši “nesamērīgi” augstu cenu, varbūt vēl kaut kas. Lai kā nebūtu, vairs tādas nav.
Parasti pašmāju ražotāji/saiņotāji nepārpūlas ar dizainu saviem iztrādājumiem. Pozitīvie izņēmumi, protams, ir – lielie ražotāji, kuri vēlas, lai viņu produkciju pirktu arī ārpus Latvijas robežām, vai ne tik lielie, kuriem toties ir sapratne par laba iesaiņojuma nozīmi un kuri pozicionējas tajā nišā, kur no klientiem tiek iekasēta lielāka nauda par unikalitāti, atšķirīgumu, estētisko kvalitāti.
Manā šodienas piemērā runa ir par pirmo kategoriju, bet ar ambīcijām uz kaut ko cēlu, nezināmu… Pastēte ar nosaukumu “Dāmu” (un to nopirku es, kurš nemaz nav dāma – varbūt šeit arī problēma!). Uzlīmi ar derīguma termiņu neizdevās notīrīt, tādēļ tāds nesmukums ar meitenes matiem.
Domāju, ka šis varētu būt brīnišķīgs lietišķās grafikas paraugs, kuru rādīt mākslas skolās, kā nevajag veidot iesaiņojumu. Zelta spiedums, kaut kur nosperts (jau iepriekš pazemīgi atvainojos, ja man nav taisnība) un adaptēts ģērbonis,
salikumā ar karikatūru. Varbūt šī pastēte ir domāta konkrētai auditorijai, proti, anekdošu tēliem-blondīnēm vai pasaku princesēm, kuras dzīvē nemaz tik viegli nevar sameklēt. Un varbūt nevar vainot arī šī dizaina autoru, jo klientam ir bijusi ļoti konkrēta un stingra vīzija, kā tam visam jāizskatās!
Lai kā nebūtu, žēl, jo pastēte patiesībā ir garšīga. Un es to nopirku pat nebūdams blodīne. Tā kā iespējams, ka viss ir paveikts gluži pareizi:).
Oktobris 11, 2010 Komentēt
Ar šo laikam aizsākšu kādu sēriju ar aprakstiem par dažādām vietām, kur var kaut ko garšīgu nobaudīt. Tā ir iegadījies, ka pēdējā laikā sanāk nodarboties ar krīzes laikam patīkamu un noderīgu nodarbi – ēdieniem, to fotografēšanu un, cik jauki, arī degustēšanu. Vispirms sākām veidot mūsu pašu projektu “Garšīgā Latvija“, kuram pagaidām neatliek pārāk daudz laika, lai pavirzītu jūtamāk uz priekšu. Ir iestrādāts samērā daudz gan no Vidzemes, gan Kurzemes, gan Latgales, bet, kā jau tas mīlestības projektiem pieklājas, nepietiek laika materiālu ne apstrādāt, ne arī nopublicēt. Drīz pēc tam nāca piedāvājums fotografēt ēdienus kādam citam jaunuzsāktam projektam, kura pirmos augļus jau var redzēt veikalos, – žurnālam “Pie galda“. Pirmais numurs ir iznācis, jācer, ka lietotājiem patiks. Gatavojot nākamo numuru, radās iespēja apmeklēt slavenā konditora Jāņa Ozoliņa mītni Ikšķilē. Tiem, kuri Rīgā dzīvojuši padomju laikā, noteikti atmiņā palikusi kafejnīca “Vecrīga” ar ārkārtīgi garšīgajām kūkām, kuru dēļ tur vienmēr stāvēja rinda ārā aiz durvīm, neatkarīgi no gadalaika. Protams, ne jau tikai kūkas tur bija pie vainas, tomēr viens no svarīgiem iemesliem gan. “Vecrīga” ir arī tagad un arī kūkas tur ir, tomēr garša vairs nav gluži tā (kaut joprojām ir garšīgi un arī uzticamo klientu netrūkst). Šķiet, ka šī ir vienīgā no tā laika kafejnīcām, kura ir pārdzīvojusi visas šīs laikmetu maiņas un turpina darboties jau piecdesmit gadu garumā.
Kādēļ Ozoliņš? Tādēļ, ka viņš ir tas, kurš izstrādāja brīnišķīgās kūku un toršu receptes, kuras daudziem cilvēkiem ir mīļākās jau desmitiem gadu. Šobrīd viņš vairs nestrādā Vecrīgā, bet ir izveidojis savu konditorejas uzņēmumu Ikšķilē, kurā piedāvā dažādus kārumus uz vietas, kā arī ir sācis ražot tortes lielajiem pārtikas tirdzniecības tīkliem.
Konditoreja atrodas Ikšķilē pie dzelzceļa, Melioratoru ielā 20. Ja brauciet garām Ikšķilei, noteikti mēģiniet iegriezties un pagaršot to, ko tur piedāvā. Tā kā lielveikalos var nopirkt tikai tortes, tad visas garšīgās kūciņas pieejamas vienīgi šeit (kā paskaidroja Ozoliņš-jaunākais, kūkas un maizītes nav ieteicams pārvadāt). Gaidot, kamēr pavāre gatavojās tortes radīšanai, nedaudz pabildēju skaistās kūciņas, ar kurām labprāt padalos šeit. Jāpiebilst, ka šīs gan nevienu nepagaršoju, toties ābolmaizīte bija tieši tāda, kādu to atceros no senajiem laikiem “Vecrīgā” – līdz apgrēcībai garšīga un mutē pati kūstoša.
Šīs kūciņas varētu uzskatīt par mākslas darbiem, jo tās izskatās pēc unikāliem autordarbiem; nekur neesmu redzējis tik aizkustinošas žurciņas, mārītes, sivēntiņus
un mazus vīriņus, kuriem nezinu nosaukumu, bet ar garšīgām sombrero cepurītēm
Šeit visa saldā armija ierindā, gaidot komandu doties uz priekšējām līnijām
Man patika, garšoja un noteikti došos turp vēl!