Citādas Lieldienu olas – ticējums

Tiem, kuri Lieldienās ēd nevārītas olas, tās nav arī jākrāso.

Bļodiņa no Marutas Raudes radošajiem krājumiem

Pavasara ēdieni

Pēc šodienas neticami skaistās un siltās dienas, šovakar daži garšīgi pavasara ēdieni. Kā jau solīju agrāk, tikai bildītēs, jo gatavošana nav mana stiprā puse. Tiem, kuri grib tos arī pamēģināt, receptes būs nākamā mēneša “Pie GALDA!” numurā.

Pildīta karpa ebreju gaumē

Saimnieces meistarstiķis, sarežģīta gatavošana, bet burvīgs rezultāts

Šis ir samērā ilgi un rūpīgi gatavojams tradicionāls ebreju ēdiens, kas tiek gatavots uz Pesahu, kas aptuveni sakrīt ar kristietības noteikto Lieldienu laiku, bet nozīmē pavisam ko citu – ebreju atbrīvošanos no ēģiptiešu  verdzības.

Uzmanīgi! Ļoooti garšīga!!!

Izlēmu, ka par godu skaistajai pavasara dienai pievienošu arī šo pavasarīgo torti. Pilnīgi  noteikti noderīga Lieldienu laikā, jo, līdzīgi pashai, tiek gatavota no biezpiena.

Virtuvei piederīgas lietiņas

No pēdējo nedēļu ēdienu bildēšanas šajā reizē pašu ēdienu attēlu nebūs. Ciemojoties pie saimniecēm viņu pašu mājās, rodas iespēja  ieraudzīt arī dažādus priekšmetus, kuri tiek izmantoti, vai vismaz atrodas tuvu izmantošanas vietai. Šoreiz daži “rīki” no kādas saimnieces, kura gatavoja mums dažādus ēdienus savā lauku mājā skaistā vietā Lielupes krastā netālu no Mežotnes. Tā kā tēma līdzīga un šis tas gandrīz atkārtojās, izlēmu pievienot arī citai saimniecei piederošus rīkus, kas mājvietu atraduši brīnišķīgā dzīvoklī Rīgas centrā.

Koka dēlītis griešanai un mērīšanai

Koka paliktnis ar pievienoto vērtību. Tiem, kuri šaubās, cik zirņu saiet glāzē, šis noteikti palīdzēs!

Porcelāna paliktnis griešanai
Skaists no agrākiem laikiem saglabājies paliktnis griešanai. Ja pareizi spēju tulkot, uz tā ir rakstīts, ka vienmēr pats labākais ārsts ir katra paša mērenība.
Porcelāna paliktnis griešanai

Šeit teksts konceptuāli nedaudz atšķirīgs - ar labu desu un labu kuņģi dzīve jau ir gluži ciešama.

Izrādījās, ka līdzīgs paliktnis saglabājies arī Rīgas saimniecei.

Kafijas dzirnaviņas
Šīs gan laikam vairs netiek lietotas, tomēr izskatās ļoti mīļi.

Vēja kūkas

Dažas ēdienu bildītes svētdienas vakaram.

Šodien – vēja kūkas, kuras neticami sīvā cīņā uzvarēja piegalda.lv lasītāju aptaujā portālā draugiem.lv. No šī varu secināt, ka arī lasītājiem visinteresantākās šķiet ģimeņu receptes, ar kurām dalās cilvēki – žurnāla viesi, kuri tās ir “atstrādājuši”, akceptējuši un iekļāvuši savā regulārajā lietošanā, gatavojot mājās. Patiesībā arī mums darbs ar šiem ēdieniem vienmēr ļoti patīk, jo parasti rezultāts ir ļoti garšīgs. Vēju kūku gadījumā tas bija pilnīgi noteikti. Tomēr šī nebūt nav vienkārša recepte, tā kā nepieciešams diezgan daudz pacietības, lai saņemtos šos mīlīgos objektus gatavot.

Vakariņās – suši

Šovakar mielosimies ar suši.

Pārbaudījām recepti no žurnāla “Pie GALDA!” jaunā numura, kurš pārdošanā būs nākamajā nedēļā. Sanāca garšīgi! Bildīte manējā, tomēr ne no šodienas gatavošanas, bet gan no žurnāla.

Garšīgi

Izlēmu turpmāk nedaudz vairāk pievērsties ēdienu tēmai, jo ļoti daudz laika ikdienā ir saistīts tieši ar to. Ne tikai ēšanu kā tādu, kura, protams, mums katram ir gan izdzīvošanas, gan viens no baudas avotiem. Saistīts tādēļ, ka iznāk daudz redzēt un piedalīties gatavošanas procesā, fotografējot ēdienus žurnālam “Pie GALDA!” un daļēji portālam piegalda.lv, kā arī veidojot mūsu ģimenes projektu “Garšīgā Latvija“. Protams, nemēģināšu šeit ievietot kādas sarežģītas receptes vai pamācības, kā pareizi ēst, tas lai notiek tur, kur tam jānotiek, proti, daudzajās profesionāli orientētajās vietnēs un neskaitāmajos ēdienu blogos. Es vairāk pārstāvu vizuālo sadaļu un ieraksti varētu būt vairāk attēlu veidā, kā arī, ja būs kas interesants stāstāms, noteikti pierakstīšu arī to.

Un gribētos, lai tas kaut nedaudz palīdzētu pievērst uzmanību savu publikāciju kvalitātei tiem, kuri veido fotoreceptes savos blogos. Šī ir problēma ne tikai ēdienu sadaļā, pie tam ēdienu attēli nav pats kaitīgākais veids, kā neparādīt to, ko vēlamies, lai citi ierauga. Jo parasti tie ir nekomerciāli projekti. Latvijā (ja tas sniedz mierinājumu, tad ne tikai) kvalitātes kritēriji tam, ko mēs publicējam, ir tik neskaidri, ka rezultāts bieži rada pretēju efektu. Mēs esam kaut ko izgatavojuši ar pašu rokām, kaut ko tiešām skaistu un gribam ar to padalīties ar saviem lasītājiem vai, kas vēl skumīgāk, mēģinām to pārdot caur kādu tirdzniecības vietni (tipisks piemērs ir rokdarbnieku centieni piedāvāt savas pērlīšu rotas vai kādus šuvumus), bet attēli ir tādi, ka labākajā gadījumā ir grūti saprast, kas tieši tajos redzams, bet sliktākajā, rada skatītājā pilnīgi drošu nevēlēšanos iegūt kaut ko tik neizskatīgu. Tas nav moralizēšanas dēļ, vienkārši domāju, ka daudzi pat neapzinās, ka viņi varētu vēlēties ko labāku. Un varētu arī to panākt, ja vien nedaudz piedomātu. Ir arī pozitīvi piemēri, kur autori pieiet radoši un ar cieņu pret savu darbu (piemēram, Kni virtuve) tomēr nomācoši liela daļa ir tādi, kuriem sazin kāda joda pēc šķiet svarīgi kaut ko publicēt, bet pietrūkst elementāras cieņas pret savu darbu.

Atpakaļ pie ēdieniem. Iesākumam neliels ieteikums (kā jau solījos, nekādu pamācību:-)), kas var noderēt tiem, kurus interesē dabīgs, garšīgs un pavisam vienkāršs ēdiens, neiztērējot neapdomīgi daudz naudas.

Pirms kāda laika, šķiet, pēc Jūlijas ieteikuma, pievērsām uzmanību tā saucamajam grieķu jogurtam. Šķiet, neviens no šeit pieejamajiem izstrādājumiem krīzes nomocīto Grieķiju nav redzējis, tomēr recepte ir no turienes. Mums mājās tas jau ilgāku laiku ir ieņēmis stabilu vietu ledusskapī un tiek patērēts regulāri. Pats jogurts kā tāds nav īpaši garšīgs, toties tam var piejaukt dažādus mājas ievārījumus (vasarā droši vien varēs pildījumā iekļaut arī īstas ogas) un tad tas pārspēj jebko no veikalos nopērkamā. Mēs patreiz esam izvēlējušies somu ražoto “GREKISK”, kuru sākotnēji varēja iegādāties veikalā “Prisma”, bet tagad tas ir pieejams arī RIMI, pie tam tur patreiz tam bija arī kaut kāda akcija, kurā šis 1 kg spainītis maksā zem diviem latiem. Vēl piebilde, manuprāt ļoti drosmīgs iesaiņojuma noformējums, jo mūsu ražotāji pagadām nav uzdrošinājušies noformējumam izmantot drupas un vecu tantiņu. Izskatās stilīgi un raksturo izcelsmi, pat ja nav taisnība. Toties ir stāsts.

Šķiet, šāds produkts tagad ir arī “Kāruma” sērijā, tomēr redzējis vēl neesmu un nav arī pamēģināts.

Svētdienas našķi

Šovakara ēdienkartes kārumu sadaļā mūsmājās – pašu gatavotas “Cielaviņas” kūkas. Droši vien lieki piebilst, ka bija nepieklājīgi garšīgas (nemaz nerunājot par ekonomisko efektu).

Sākotnēji bija krietni vairāk, šīs ir tās, kuras bija palikušas ierindā uz fiksēšanas brīdi

Ēd, lūdzies, mīli

Šoreiz nevarēju atturēties un izlēmu nocitēt kādus skaistus vārdus. Tādēļ, ka tēma tāda. No grāmatiņas, kuru gan vēl neesmu izlasījis, kaut esmu par to dzirdējis dažādas atsauksmes.

Īsa liriskā atkāpe. Vakaros/naktīs lasot, reizēm kaut kas šķiet atzīmēšanas vērts, tādēļ mums katram (šī slimība pārmetusies arī uz bērniem) uz naktsgaldiņa vienmēr ir kaut kas līdzīgs papīram un rakstāmpiederumam. Reizēm notiek tā, ka papīra vairs nav un tad jāmēģina izlīdzēties ar kaut ko tam līdzīgu. Vakarnakt tā nepaveicās Sandrai, kura trijos iekāroja atzīmēt dažus citātus no Elizabetes Gilbertas grāmatas “Ēd, lūdzies, mīli“.

Rezultāts nonāca uz kādas muzeja biļetes, bet saturs tik labs, ka, vienojoties ar citāta pierakstītāju, padalos ar vēl kādu.

Te neliels atšifrējums, jo, domāju, ka to, kas rakstīt nakts vidū nesaprotamā leņķī, izlasīt nebūt nav viegli:

- Pasaulē, kurā valda krāpšana, posts un haoss, skaistums reizēm ir vienīgais, kam var uzticēties. Mākslinieciskā izcilība ir vienīgā, kas nav uzpērkama (izcēlums mans). Baudījums nevar tikt lēti nokaulēts. Un reizēm maltīte ir vienīgā valūta, kas ir patiesi reāla.

- Prasme cieņpilni novērtēt baudījumu reizēm var būt vienīgais patvērums cilvēcībai.

Te laikam varētu būt doma par to, ka neprognozējamā vidē ar neparedzamām darbībām no varas un, bieži vien, arī līdzcilvēkiem, ēšanas kultūra ir kaut kas saprotams un tāds, uz ko var paļauties un nepievilties. Varbūt arī tādēļ (ne vien, lai ietaupītu) tādos juku laikos cilvēki daudz vairāk pievēršas ēst gatavošanai un ēšanai mājās, lai vismaz kaut kas būtu prognozējams un izbaudāms. Jo tas, kas gatavots mājās, gatavots no sirds un ar labām domām! Tā bieži pietrūkst trauksmainajās dienas gaitās.

Pastēte un dizains

Nopirku veikalā pastēti – vēl neredzēti daiļu izstrādājumu, vienkārši, lai pamēģinātu. Jo mūsu iecienītā “Īstā lauku pastēte” jau kādu laiku nav atrodama neviena lielveikala plauktos. Varbūt krīze skārusi arī viņus, varbūt prasījuši “nesamērīgi” augstu cenu, varbūt vēl kaut kas. Lai kā nebūtu, vairs tādas nav.

Parasti pašmāju ražotāji/saiņotāji nepārpūlas ar dizainu saviem iztrādājumiem. Pozitīvie izņēmumi, protams, ir – lielie ražotāji, kuri vēlas, lai viņu produkciju pirktu arī ārpus Latvijas robežām, vai ne tik lielie, kuriem toties ir sapratne par laba iesaiņojuma nozīmi un kuri pozicionējas tajā nišā, kur no klientiem tiek iekasēta lielāka nauda par unikalitāti, atšķirīgumu, estētisko kvalitāti.

Manā šodienas piemērā runa ir par pirmo kategoriju, bet ar ambīcijām uz kaut ko cēlu, nezināmu… Pastēte  ar nosaukumu “Dāmu” (un to nopirku es, kurš nemaz nav dāma – varbūt šeit arī problēma!). Uzlīmi ar derīguma termiņu neizdevās notīrīt, tādēļ tāds nesmukums ar meitenes matiem.

Domāju, ka šis varētu būt brīnišķīgs lietišķās grafikas paraugs, kuru rādīt mākslas skolās, kā nevajag veidot iesaiņojumu. Zelta spiedums, kaut kur nosperts (jau iepriekš pazemīgi atvainojos, ja man nav taisnība) un adaptēts ģērbonis,

salikumā ar karikatūru. Varbūt šī pastēte ir domāta konkrētai auditorijai, proti, anekdošu tēliem-blondīnēm vai pasaku princesēm, kuras dzīvē nemaz tik viegli nevar sameklēt. Un varbūt nevar vainot arī šī dizaina autoru, jo klientam ir bijusi ļoti konkrēta un stingra vīzija, kā tam visam jāizskatās!

Lai kā nebūtu, žēl, jo pastēte patiesībā ir garšīga. Un es to nopirku pat nebūdams blodīne. Tā kā iespējams, ka viss ir paveikts gluži pareizi:).

 

 

Garšīgi

Ar šo laikam aizsākšu kādu sēriju ar aprakstiem par dažādām vietām, kur var kaut ko garšīgu nobaudīt. Tā ir iegadījies, ka pēdējā laikā sanāk nodarboties ar krīzes laikam patīkamu un noderīgu nodarbi – ēdieniem, to fotografēšanu un, cik jauki, arī degustēšanu. Vispirms sākām veidot mūsu pašu projektu “Garšīgā Latvija“, kuram pagaidām neatliek pārāk daudz laika, lai pavirzītu jūtamāk uz priekšu. Ir iestrādāts samērā daudz gan no Vidzemes, gan Kurzemes, gan Latgales, bet, kā jau tas mīlestības projektiem pieklājas, nepietiek laika materiālu ne apstrādāt, ne arī nopublicēt. Drīz pēc tam nāca piedāvājums fotografēt ēdienus kādam citam jaunuzsāktam projektam, kura pirmos augļus jau var redzēt veikalos, – žurnālam “Pie galda“. Pirmais numurs ir iznācis, jācer, ka lietotājiem patiks. Gatavojot nākamo numuru, radās iespēja apmeklēt slavenā konditora Jāņa Ozoliņa mītni Ikšķilē. Tiem, kuri Rīgā dzīvojuši padomju laikā, noteikti atmiņā palikusi kafejnīca “Vecrīga” ar ārkārtīgi garšīgajām kūkām, kuru dēļ tur vienmēr stāvēja rinda ārā aiz durvīm, neatkarīgi no gadalaika. Protams, ne jau tikai kūkas tur bija pie vainas, tomēr viens no svarīgiem iemesliem gan. “Vecrīga” ir arī tagad un arī kūkas tur ir, tomēr garša vairs nav gluži tā (kaut joprojām ir garšīgi un arī uzticamo klientu netrūkst). Šķiet, ka šī ir vienīgā no tā laika kafejnīcām, kura ir pārdzīvojusi visas šīs laikmetu maiņas un turpina darboties jau piecdesmit gadu garumā.

Kādēļ Ozoliņš? Tādēļ, ka viņš ir tas, kurš izstrādāja brīnišķīgās kūku un toršu receptes, kuras daudziem cilvēkiem ir mīļākās jau desmitiem gadu. Šobrīd viņš vairs nestrādā Vecrīgā, bet ir izveidojis savu konditorejas uzņēmumu Ikšķilē, kurā piedāvā dažādus kārumus uz vietas, kā arī ir sācis ražot tortes lielajiem pārtikas tirdzniecības tīkliem.

Konditoreja atrodas Ikšķilē pie dzelzceļa, Melioratoru ielā 20. Ja brauciet garām Ikšķilei, noteikti mēģiniet iegriezties un pagaršot to, ko tur piedāvā. Tā kā lielveikalos var nopirkt tikai tortes, tad visas garšīgās kūciņas pieejamas vienīgi šeit (kā paskaidroja Ozoliņš-jaunākais, kūkas un maizītes nav ieteicams pārvadāt). Gaidot, kamēr pavāre gatavojās tortes radīšanai, nedaudz pabildēju skaistās kūciņas, ar kurām labprāt padalos šeit. Jāpiebilst, ka šīs gan nevienu nepagaršoju, toties ābolmaizīte bija tieši tāda, kādu to atceros no senajiem laikiem “Vecrīgā” – līdz apgrēcībai garšīga un mutē pati kūstoša.

Šīs kūciņas varētu uzskatīt par mākslas darbiem, jo tās izskatās pēc unikāliem autordarbiem; nekur neesmu redzējis tik aizkustinošas žurciņas, mārītes, sivēntiņus

un mazus vīriņus, kuriem nezinu nosaukumu, bet ar garšīgām sombrero cepurītēm

Šeit visa saldā armija ierindā, gaidot komandu doties uz priekšējām līnijām

Man patika, garšoja un noteikti došos turp vēl!

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 792 other followers