Šīs reizes ieraksts man radās, netīšām izlasot saraksti Fotoblog-ā. Sintija ievietoja informāciju par “Digital Guru” jauno fotokursu ar Gunāru Janaiti, kas neizbēgami veicināja komentāru plūsmu. Domas dalījās, tomēr šoreiz tās pārsvarā nebija negatīvas, kas liecina par zināmu cieņu pret Gunāru Janaiti. Tomēr kārtējo reizi pavīdēja doma, kas ikdienā redzama daudzos forumos par dažādām tēmām – visu var izlasīt un iemācīties internetā.
Ko var iegūt internetā?
Internetā, protams, atrodams bezgala daudz resursu, kur iespējams iegūt jebkura veida pamācības: kā lietot sociālos tīklus, kā gatavot ēst, kā iet, kā skriet, kā skrūvēt, kā elpot, kā gulēt utt. Lielākoties tie ir noderīgi resursi, kuri palīdz tikt skaidrībā ar atsevišķiem jautājumiem. Var iemācīties terminus un dažādu rīku tehniskās specifikācijas (ja saprot, ko ar to visu pēc tam darīt), var iemācīties metodes, kā, ko un ar kādiem tehnoloģiskajiem rīkiem labāk/pareizāk darīt rezultāta sasniegšanai. Var redzēt tūkstošiem, miljoniem paraugu ar vai bez kvalitātes atlases. Tas dod iespēju par visu zinoši izteikties, jo allaž ir uz ko droši atsaukties.
Zināmā mērā tas palīdz attīstīt arī kompozīcijas izjūtu un iegaumēt tehniskās metodes, jo, redzot pietiekami daudz labu darbu (tas gan atkarīgs no atlases, jo, diemžēl, interneta gūzmā sliktu ir nesalīdzināmi vairāk), tie neizbēgami atstāj iespaidu uz kadra veidošanu un kompozīciju. Bet, vai mēs saprotam, kādēļ? Vai tā ir mūsu pašu griba un redzējums, vai tikai sublimācija no noskatītā? Un vai mēs esam iemācījušies izdarīt secinājumus par rezultātu? Esmu par to, ka ir jāskatās labi darbi un, jo vairāk un tuvāk oriģinālam, jo labāk. Tas nozīmē iešanu uz labu autoru izstādēm, vai vismaz kvalitatīvu iespiestu reprodukciju un grāmatu skatīšanos. Pie tam, būtu labi zināt, kādēļ autors ir strādājis tieši tā un kas veicinājis viņa darbu rašanos.
Tomēr, manuprāt, ir lietas, ko internetā nevar iemācīties. Varbūt kāds spēj, tomēr grūti tam noticēt.
Ko nevar iegūt internetā?
Internetā nevar iemācīties domāt, nevar iemācīties sajust, nevar iemācīties skatīties un vērtēt, nevar iemācīties saredzēt. Un nevar iegūt sajūtas. Sajūtas, ko dod kontakts ar citiem kolēģiem un pasniedzēju, kad lietas dara kopā, kad redz katra domāšanu, kad apspriež katra veiksmes (vai neveiksmes). Tas ir veids, kā patiesi var mācīties redzēt, saredzēt, skatīties, saprast. Mācīties domāt par to, ko un kādēļ mēs darām.
Es nodarbojos ar fotogrāfiju jau ilgu laiku, esmu izlasījis kaudzi grāmatu (nerunājot par žurnāliem un internetu), tomēr nekas neatsver dzīvo kontaktu. Laika gaitā esmu mācījies arī pie vairākiem profesionāliem fotogrāfiem, mēģinot saprast, kā viņi strādā un no katra esmu ieguvis kādas atziņas par fotogrāfiju. Un noteikti ir vērts to darīt visiem, kas grib ar to nopietni nodarboties (jautājums – vai ir vērts tērēt savu laiku nodarbojoties nenopietni?…)!
Runājot par Gunāru Janaiti kā pasniedzēju es varu teikt tikai labāko. Es viņu pazīstu jau ilgāku laiku, bieži tiekos arī ikdienā un viņa viedoklis man vienmēr šķiet ļoti noderīgs, kaut ne vienmēr viņam piekrītu. Gunārs allaž saka to, ko domā, pat ja viedoklis ir negatīvs. Šogad izmantoju iespēju un izgāju “Digital Guru” pavasara kursu pie Gunāra. Varbūt paveicās, bet sanāca ļoti laba grupa, kaut sastāvs nebija viendabīgs – bija gan jau profesionāli fotogrāfi, gan arī iesācēji. Jau sākumā izveidojās kaut kāda pozitīva maģija, kas gāja cauri mācībām līdz kursa beigām, un arī pēc noslēguma “diplomdarbu” aizstāvēšanas visiem bija sajūta, ka gribētos to turpināt vēl un vēl. Gunārs nemāca (vai māca ļoti nedaudz) tehniskās lietas, toties viņš prot parādīt fotogrāfiju kā dzīves veidu, kā domāšanas procesu, māca vērtējoši ielūkoties apkārtējās norisēs, mēģinot saskatīt un nofiksēt īpašo un būtisko.
Šo visu nerakstu tādēļ, ka cerētu gūt kādu labumu, mēģinot pārliecināt iet uz “Digital Guru” vai kādām citām klātienes apmācību vietām. Tie, kuri sajutīs nepieciešamību, to izdarīs tāpat. Tie, kuri domās, ka visu var apgūt pašu spēkiem, nekur neies, lai ko es te rakstītu:).
No savas pieredzes varu spriest, kas dod kādus rezultātus. Jau vairākus gadus esmu Olympus E-sistēmas fotoskolas pasniedzējs un tas man ir devis vērtīgu iespēju iepazīt vairākus simtus mācīties gribošu cilvēku. Sākumā man šķita, ka tiem, kuri nāk mācīties, būtu tikai normāli izmantot parasto stāstu: nopirki kameru – izlasi instrukciju. Bet drīz vien kļuva skaidrs, ka cilvēkam, kurš pirmo reizi ieguvis spoguļkameru, instrukcija nepalīdz, jo nav vēsturiskās pieredzes, kas nozīmē, ka nav arī nekādas izpratnes par funkcijām un terminiem, kas tajā aprakstīti. Šajā gadījumā var iet garāko ceļu iemēģinot podziņas, skatoties instrukcijā un paralēli meklējot praktiskos padomus internetā. Tie, kuriem ir tehniskā domāšana un konstruktīva lietu uztvere, var pat samērā ātri noorientēties, ko kas nozīmē un kā funkciju izmaiņas ietekmē rezultātu. Tālāk jautājums tikai par radošo attīstību, kad tomēr jādodas mācīties pie kāda meistara/meistariem. Ja stiprā puse ir radošā, cilvēkus pārņem bezcerība un viņi samierinās ar automātiskās uzņemšanas režīma izmantošanu. Rezultāti var būt pat ļoti labi, tomēr pamatlietu un sava darba instrumenta nepārzināšana rada virkni ierobežojumu, kas agri vai vēlu noved pie vēlmes saprast kaut ko vairāk. Ja turpina vienkārši knipsēt, tad nonākam pie parastā rezultāta, ar kādu ir pilns internets – neizteiksmīgas gadījuma bildītes, vai, bieži vien tieši otrādi – pārsarežģītus formālus attēlus, kuros mēģināts izmantot datorprogrammu piedāvātās funkcijas, veidojot samocītus krāsu un filtru hibrīdus, lai kompensētu satura un domas trūkumu.Tas ir kaut kas, ko droši, nevienu netraucējot var ievietot kādā no neskaitāmajiem bilžu portāliem.
Tā dēļ man šķiet, ka tomēr ir nepieciešams mācīties no labiem paraugiem un pie labiem pasniedzējiem (labāk pie vairākiem atšķirīgiem), pārņemot viņu pieredzi un zināšanas, mācoties skatīties un saredzēt, mācoties vērtēt un mācoties domāt.
).
